Neatkarīgi no tā, cik estētisks tas tīri objektīvi (hmm) izpaužās?
Jo smaids nav fizionomija; tas ir attieksme. Jo, redzot otru smaidot, mēs saņemam signālu, ka esam pieņemti, tādējādi jūtamies pārlaimīgi, ka otrs ir labvēlīgi noskaņots kā arī, ka esam spējīgi otram sagādāt prieku (vai arī smieklus). Tas ir atvieglojums, ka nāk pēc sapringtas neziņas, kādu reakciju izraisīsim.
Īsti laimīgie nesmaida. Smaids var būt prieka izpausme, ne laimes, kaut gan daudzkārt stādīti uz vienas bāzes. Bet prieks ir īslaicīgs, kā jau emocija. Laime ir beznosacījumu. Tai ir jābūt iekšā; tās pamati vai nu ir, vai nav, kamēr prieks ir izprovocējams. Un pat ilgstoši uzturams. Taču šie divi stāvokļi ir nesalīdzināmi. Laime sevī ietver līdzsvarotu, mierīgu, stabilu, mazliet melanholisku tomēr apskaidrotu dvēseles sajūtu. Prieks asociējams ar fizisku un garīgu saspringtību, ārēju nemieru, kuru iespējams ievirzīt produktīvā vai arī neproduktīvā gultnē; iedarbības faktoru maiņas vai zuduma gadījumā notiek izmaiņas arī emocijas izpausmē. Tam nepieciešams nepārtraukts stimuls, kura zuduma gadījumā notiek pretreakcija - frustrācija, neapmierinātība. Pēc prieka (afekta stāvokļa) reti seko atgriešanās līdzsvarotajā - neitrālajā - fāzē. Tas izskaidro budistu tieksmi izvairīties no prieka kairinātājiem, lai tādējādi nevajadzētu piedzīvot anti-emociju. Laime atrodas pa vidu tām abām. Tāpat kā depresija.
Ir relatīvi viegli no laimes nemanot pāriet depresijas stāvoklī, tāpat kā no prieka - frustrācijā, bez specifiskiem kairinātājiem, kas apzināti darbotos attiecīgā mērķa vārdā. Taču šī pati shēma nedarbojas pretējā virzienā. Lai no depresijas pārietu laimes sajūtā, uz to ir apzināti jāstrādā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru