Facebook 'Error occured' ir iztulkojis kā 'Neražiņa'.
Kalsnava no pustranasa stāvokļa pamodās, kad ekrānā šitāds uzleca.

Man ir uznācis stress dēļ vīkenda. (nepareiza teikuma struktūra; būtu jāsaka 'vīkenda dēļ')
Nezinu, ko gribētu no tā visa sagaidīt. Un tāpēc nevaru nekam sakoncentrēties. Bāc... man no uztraukuma paliek slikta dūša iedomājoties, ka atkal satiksimies. Tikai nedrīkst sākt visu no gala. Es bez smadzenēm palikšu, kas malšanas rezultātā sabirzīs putekļos, ja atkal ieņemšu kādu abstrakto ideju galvā. Tas pat nav uztraukums. Man ir reāli bail. Un besī tā 'racionālā prāta' loma, kas man uzlikta.

Tāpēc tam visam pa vidu šodien biju pie viena drauga (jā, jā, man visi ir draugi), savārījām un piededzinājām 2l riktīgo kakao, saputojām milzīgu bļodu putukrējuma, rijām pašceptus riekstu cepumus, sauļojāmies uz balkona un runājām par to lielo neko. Panika atgājās uz kādu brītiņu. Rīt nezinu, kā nosēdēšu lekcijā. Izlasīju pusi no tā, kas bija jālasa, bet nevaru īsti pateikt, par kādu tēmu ir raidījums. Vakars velkas. Miegs nenāks vēl vismaz pāris stundas. Gribās lekt kājās un žņaugaini vāļāties pa grīdu. Vairāk par visu es gribu būt normāls cilvēks. Un man būs jāpārlec pāri savai pakaļai, lai vienīgi liktu domāt, ka esmu absolūti cool par da jebko, ka mana stabilitāte ir kā mūris, lai vai kas nāk un iet. Tik neizšpļaut kaut ko stulbu. Augstākais mērķis var būt arī nožēlojams.

Un mani mīļie par mani domā :) Saņēmu pārsteigum sūtījumu no vecvecākiem, kas nepavisam nebija nepieciešams, bet silda sirdi. Tā ir manas dzīves daļa, kas stabilizē un atsver visus tos vājprātus, kas rauj uz priekšu, liek skriet un meklēt, un jautāt, un šaubīties, un tad griezties atpakaļ pirms mesties tālāk. Tas dod tāāāāādu drošības sajūtu. Diez vai es varētu ar mierīgu sirdi tā vandīties, ja nebūtu, kam tas ir svarīgi, ja nebūtu, uz ko paļauties, kam uzprasīt, vai tiešām beigās viss būs labi, kas zinās, kad viss ir sagājis grīstē, kas mācēs parādīt, cik viss patiesībā ir vienkāršs, kas atradīs, kad būsi pazudis pretrunās, kas būs atsvars tam haosam, kas gāžas virsū. Zinot, ka man ir šī daļa, ir liekākā svētība. Pat ja man nebūtu veselā saprāta, ne puse no tām iespējām, kas man ir un ne kripatiņas laimes, kas man dota kaudzēm, mieru un mierinājumu es izvēlētos pār visu iepriekš minēto. Raudulīgi bez gala. Bet šovakar tā man šķiet.