Ziemassvētku noskaņās

meklēju ieperošu ziemassvētku veļu..
atmetu ar roku un pasūtīju šito:


galvenais, ka uzbudina anyway.

status: demotivated

sēžu pie galda tā, it kā kāds man būtu atņēmis skeletu.

parasts sestdienas vakars.

Kalsnava veido mammas Dzimšanas dienas apsveikumu un bimbā.

kad pirms mēneša ziemassvētku sentimenta iespaidā nopirku šokolādes salaveci, nozvērējos, ka turēšos pretī kārdinājumam un notiesāšu viņu tikai ārkārtas gadījumā. šonakt salaveča dienas ir skaitītas.
pie tam vēl steidzami jāmeklē noslēptie papildinājumi...

šodien ir tik daudzu lietu beigas, ka grūti aiz tā visa saskatīt sākumu jebkam.
neko negribās. un atkal būs jāpiespiež sevi kaut ko gribēt, lai negrimtu vēl dziļāk.

par izvēlēm.

aj, nav, ko darīt, jāpamocās.
cilvēkiem ir tieksme uzrasties brīdī, kad uz viņiem vairs neceri, samierinājies un gluži labi iekārtojies kā reizi tā, lai domas vairs neklīstu nepareizajā virzienā.
tagad tāda sajūta, ka jāizvēlas starp vienu bērnu un otru bērnu.
starp melnu d&g kleitiņu un melnu d&g kleitiņu.
nav godīgi...
cik ļoti lielā mērā par noteicošo izvēles faktoru var uzskatīt 'vilciens aizgājis' principu? atsmērēties jau sanāktu pa grezno, bet vai nepaliks pašai rūgtuma pieskaņa par to, ka pārliecība nav nostiprināta līdz galam un tajā ir acīmredzamas plaisas?

vīkenda photoshoots in da rūmenes muiža. bija ahh un uhh. jautrība sita vilni bez žēlastības. norijāmies kā cūkas, berga šefpavārs nospīdēja. vieta no sākuma biedēja ar savu sterilitāti, kas gan ātri vien zaudēja blingu, tiklīdz nāca dekorators ar šķērēm, zariem, mandarīniem, svecēm, vāzēm un mēbeles tad pārtapa no vēsturiskas vērtības par butaforiju. pārņirdzāmies par ideju pataisīt mani par vientuļo māti ziemassvētku vakarā ar 2 bērniem, kuri dāvanā pasūtījuši tēti. un tad nu tētis guļ zem eglītes, smuki sasiets. mana panika atspoguļojās tik ļoti, ka bērni ieraugot manu feisu sāka skaļi kliegt, rādīt ar pirkstiem un saukt tēti, lai glābj. lai gan var jau protams vainot visā grimmu. meitenīte 2g., puisītis gadi 6, eglīte (ar sasietu tēvu zem tās) un kalsnava ar šausmām un izmisumu, kā lai tagad savāc tos sīkos, pašai smaidot un viņus nesaraudinot, un piedabū skatīties uz fotogrāfa onkuli bez acīmredzami izbiedētas fizionomijas no apkārt stāvošajiem 20 cilvēkiem, no kuriem katram ir kāds padoms, kā labāk izskatīsies. joooopcik. bet vīkends bija skaists. un pēc tādiem vīkendiem nāk smadzeņskalošana. vēl jo vairāk uzzinot to, ka biju paredzēta nodošanai cita vīrieša rīcībā, neskatoties uz viņa pašreizējajām saistībām, kas viņam it kā nenākot par labu. mazliet smieklīgi sēdēt un klausīties, cik ļoti piemēroti viens otram mēs varētu būt. vienīgi atsekoju, ka bez veikli maskēta šoka un sirdstriekas, bija aizvainojums, ka tik viegli var no manis atteikties. tā vienkārši - cita dēļ. un manis dēļ. un vispār - visiem tā būtu labāk. man šķiet, ka tā var atteikties vienīgi no kā tāda, ka iegūts pārāk viegli. tādā 'pērc 2, saņem 3' variantā. hmmm.

šodien snieg. slapji. smagi. un skaisti.
lasu Seneku un priecājos. "Viss, Lucīlij, pieder citiem, mums - vienīgi laiks. Daļu laika mums atņem varmācīgi, daļu - slepus, daļa zūd tāpat. [...] Ielūkojies vērīgāk: mūža lielākā daļa aizrit, darot nelāgus darbus, prāva daļa - nedarot neko, bet viss mūžs - darot ko citu, nekā vajadzētu."

visi dzīvnieciņi ir vienlīdzīgi.

...tikai cūkas ir vienlīdzīgākas.

tas tā, par šodienas studentu protestiem.
un jā, brīžiem šķita, ka daži labi tādi ar lielām mutēm, paši īsti nezin, ko tur dara. tāds vidusskolas līmenis - ja var neiet uz lekcijām, var arī mazliet pie Saeimas pabļaustīties. nepārprotiet, es ļoti cienu to, kas notika, un to, ka spējām ieturēt miemīlīgu un kulturālu stāju (vismaz lielais vairākums), taču reizi pa reizei tie saukļi bija tādi wtf. kāds vērīgāks cilvēks no malas varētu tīri veiksmīgi norādīt uz pretrunām pašu saukļos un prasībās.

anyway.