Brrrrrr.

a-a-a-a-a-u-u-u-u-u-u-k-s-t-s-s-s-s.

tāds vējš, ka acis asaro.

šādā laikā uz ielas izskatīties graciozi ir neiespējami. uz galvas - hirošima, acu tuša no asarām izplūdusi, zābaki apšļakstīti no garāmbraucošajām mašīnām, austiņas ieķērušās kaut kur starp mēteļa apkakli, šalli un iepiņķerējušās matos, uz ledainā trotuāra izskaties kā grūsna pīle, pa reizei novicinot rokas gaisā, un pēc brīža izdari secinājumu, ka otrs cimds ir palicis pie veikala kases.

Ļiga! Lietus nāk!

lietus! nu - lietus! dožģik! (aj, nu labi, šitas ir vecumvecs internals atkal)
atminējos, jo eirovīzija točna nāk.
grabēdama. pa visiem kanāliem.
un mūsu Ribaks arī sasparojies, tagad dubultā piestrādā pie PR. patiesībā pārsteidz demokrātiskā attieksme un piezemētība (ko, protams, var tulkot arī kā izmisīgus centienus, daiļi iepakotam, netikt izvestam uz getliņiem pēc 29.maija, kā tas noticis ar iepriekšējo gadu zvaigznēm), tāpēc bildes redzamas vienkāršu ļaužu fotosalonu logos, kur, smīdinot tautu, izdomājis uzmaukt klauna degunu, puisis koķetē no bērnu TV kanāla ekrāna un čīgā ziņu raidījumu noslēgumos, tagad, skatos, iesaistās pat vidusmēra festivāliņos - youtubā visu ko var uzrakt. bet visvairāk mani smīdināja viņa (visticamāk pašsacerētais) garadarbs, kura laikā viņš nogāzās pa trepēm, līdz ar to visa performance tā vien kliedz - LAME. Mazliet atļaušos pacitēt, pilnvērtīgākam iespaidam:
"Suddenly I'm famous, and people know my name. I gotta thousand girls just waiting, and therefore it's a shame [...], turpinājums vēl labāks: I don't know for sure where this is going [...]. ehmm...

esmu nomainījusi universitātē filozofijas kursu (nebūs Ingai man jāsūta Kanta daiļrade pa pastu, kas nav pieejama šajā dieva pamestajā nostūrī) pret kaut ko mazliet piezemētāku: The Sami nation. Indigenous people, ethnic minorities and the multi-cultural society. Pasniedzējs tāds vecs, raustīgs onka, kam vienmēr šķiet, ka nupat ir pateicis kādu varenu joku, tikai nesaprotama iemesla dēļ neviens skaļi neizrāda jautrības pazīmes. bet mīlīgs. studentiņi gan tādi nopietni savākušies - daži pēdējo gadu bakalauri un maģistri, bet tomēr labāk nekā norvēģu pirmkursnieki, kas nekautrīgi nāk uz lekciju ieturēt pusdienas. turklāt kaut kā man vajag pārlēkt pāri savai pakaļai.

sāku pirkt grāmatas. afigetj. man ir bail rēķināt, cik kopā par šo pārlieku lielo prieku izgrūdīšu. parasta angļu valodas grāmata ar 133 lpp - Ls15, pārējās divas ir biezākas, un maksā arī pāri Ls20. katra no 3 norvēģu valodas lingvistikas grāmatām maksā Ls 20-30, nerunājot par sāmu kursa avīžu un žurnālu rakstu apkopojumu, kas ir vēl Ls20. un ja man vēl nāksies pirkt Stein på stein (vecumvecas norvēģu valodas mācību grāmatas ārzemniekiem, kurā parādās tik 'norvēģiski' tēli kā Betty, Pablo, Indira utt.), no kurām jau 2 reizes vēstures gaitā esmu mācījusies.... bļin.

mans jaunatklājēja prieks sita augstu vilni, kad uzdūros 1. pakistāņu pārtikas veikaliņam! pesto par puscenu!, salīdzinot ar RIMI vai Remu. un pat latvju šprotes ar uzrakstu 'šprotes' tur var iegādāties! un vēl kaut kādas mūsu zivis, neatceros. un apmēram 1001 (meloju, noteikti, ka vairāk) pilnīgi nesaprotamu un aizdomīgu lietu, šķidrumu, vielu, paciņu, burciņu, tīstoklīšu un spainīšu. nu bet smaka kā tax-free parfimērijas nodaļā..

un mums bija vētra! da laaabi, nekādas vētras nebija, tikai norvēģu paranoja, bet pat visiem studentiem centralizēti tika izsūtīti e-pasti, atgādinot, lai uzturas iekštelpās, it īpaši dienas 2.pusē, silti saģērbjas utt. nācu mājās ap 5, domāju, ka reiz nu dabūšu pūtienu. ne vella. pilnīgs blefs. ja tā ir vētra, tad es esmu tramvajs. ko var kaitināt cilvēkus. man būtu vismaz ko pastāstīt draugiem... (ā, pareizi, man taču šeit nav draugu, ha!)
lai gan aukstums nāk atpakaļ (tāpat kā eirovīzija maita). šodien neuzliku cepuri, pie mājas durvīm jau likās, ka ausis vienkārši nokritīs, lai gan nevarēju īsti būt droša, vai viņas tur vēl arvien ir. runā, ka būšot vēl foršāk.

un rīt es eju ar Martina vecākiem (bez Martina paša) uz bigband (un šis vārds man vienmēr ir asociējies ar gangbang, un tur nu es neko nevaru darīt. tikai jāuzmanās, lai vienreiz nesajūk...) konci džeza festivāla ietvaros. arī pāris dienas atpakaļ ar viņa mammu un viņas druškām bijām uz kino. 'Precious'. baaaaigā filma. ierastais mind-fucks, pēc kura pusstundu nevar atjēgties. tā viena man bakus kā sāka brēkt filmas pirmās puses laikā, tā norūca līdz beigām. pēc tam skatījos, ka viena no filmas producentēm ir Oprah Winfrey. nu, nekāds brīnums, jāsaka. un vakar es cepu pankūkas. kalniem pankūku. un tinu. ar sieru un bekonu, ar šokolādes krēmu, ar biezpienu, ar banāniem, ar medu un melleņu ievārījumu un riekstiem un to visu kopā dažādās kombinācijās. 3 stundas pie pannas!!! viss, kvota galā. tagad virtuvē nerādīšos mēnesi. jā, jāpiebilst, ka arī šoreiz Martina vecāki bija tie vaininieki. ar šādu uzvedību gan es acīmredzot vairākiem lieku domāt, ka man padomā Martinu ir bildināt un iefiltrēties ģimenē, taču tā nav. man patīk viņa mamma! un viņas 50-gadīgās druškas, kas zviedz tāpat kā 25-gadīgas meitenes un man viņu kompānijā ir labi!

bet ar manu dzīvokļabiedru viss ir bumbās. lai gan īstā (sivēna) daba lien laukā reizēm, sadzīvojam mīļi. un tām 4 pultīm uz galda (un 3 atvilknē) nāks klāt vēl viena! džeks nopircis projektoru, lai filmas varētu skatīties uz griestiem. ar milzīgo plazmu nepietika, nē. kam ir - tam taps dots, teikts bībelē. to jau mēs zinām. tā kā šim drīz uz armiju (uj, piedošanu - militāro dienestu), sapratis, ka pirms tam kaut kas jādara sevis labā, un sācis kačāties. pa nopietnam - katru vakaru uz trenažieru zāli, un gandrīz vispār cepumus rīt atmetis. kā iesāka, tā arī šitādu režīmu uztur. un es tik rēcu un deru, cik ilgi viņš tā izvilks. mans skepticisms un ticība cilvēka vājumam ir vienkārši neizmērojami!

pie tam šķiet, ka no Juventes nekur neizbēgšu. kad izlēmu šeit studēt, slavēju svētos par to, ka pazīstu tikai Martinu un mazliet vēl vienu meiteni, ar kuru nekāds dižais kontakts nav bijis, līdz ar to - miers un klusums no visiem cilvēkiem, pret ko man vēl būtu ex-brīvprātīgā pienākumi, kas no manis gaidītu mīļojamo Līdzīti, kas tev notrausīs asariņu, uzsitīs uz pleca un paziņos, ka būs labi. tomēr tas notiek. viens pēc otra cilvēki izdomājuši pārvākties uz šo pilsēteli. divi šeit jau dzīvo pastāvīgi un gaida, kad es sākšu apmeklēt karate nodarbības, un dzert alu, un n-tie tīneidžeri, kas ir par jaunu, lai paši pārvāktos, brauc uz 'pilsētu' šopingā katru nedēļu, kas sevī iekļauj, tā starpā, filmu skatīšanos un kafijas dzeršanu. šito vīkendu ar pūlēm un šaubām pārrāpos pāri saviem principiem un aizbraucu uz vienu pasākumu, tepat netālu - 3h brauciena attālumā. ļoti jauki un tā... bet no manis atkal tiek gaidīts, ka iešu atpakaļ apritē, kas protams nenotiks, jo man tagad ir citi mērķi (lasīt - nav vairāk tāda darba pienākuma) un kas ir cauri, tas ir cauri. punkc. un viņiem vēl arvien ir grūti pieņemt, ka ir jauna brīvprātīgā. mazliet klusāka nekā es gan, bet ar tādu pašu potenciālu un iespējams pat motivētāka nekā es. bet nē - dažās epizodēs man pat kauns palika, kad ar mani runā kā ar līderi, lai savācu jauniešus, kamēr viņa stāv man blakus un saka 'and I thought I was the volunteer here'. bet kas atliek kā tikai stulbi pasmaidīt un pamāt ar galvu. un tad zvana mans bijušais boss un prasa, vai es braukšot uz Juventeskolen - organizācijas ikgadējo izglītojošo pasākumu/semināru, kur tiešām sabrauc tauta no malu malām un runā par organizācijas iespējamajām nākotnes vīzijām un to, kā lai attīsta lokālo grupu darbību. man nepietika argumentu, lai pateiktu nē. un smieklīgākais ir tas, ka būs cilvēki, kurus esmu centusies veselā saprāta dēļ izslēgt no dzīves. ieskaitot manas 'morālās saistības', kas jau ir paspējis nepavisam ne uzkrītoši apjautāties, ko darīšu tās nedēļas laikā. fakin eh. nezinu, ko lai dara ar sevi. man tas viss uzsit dusmas.

labi, jāiet gulēt. rīt gribu uz bibliotēku, pasēdēt savā nāvīgi ērtajā, oranžajā klubkrēslā ar kaut ko labu rokās. un paskatīties uz universitāti no augšas. un vērot, kā satumst.

ar labunakti.

dārzenis.

jā, šovakar es jūtos tieši tā.
visdirsīgākā diena tiktāl. kā no 8.30 tā līdz 21.00
1.lekcija 'language variation', kur izrādās, pasaules konteksta vietā apskatīsim angļu valodas dialektu attīstības īpatnības lielbritānijā, austrālijā un jaunzēlandē. izcili aizraujoši. (bet kāpēc man nāk prātā epizode Vinnijā Pūkā, kur Ēzelītis I-ā, saka: mans mīļākais balons! mana mīļākā krāsa! - kad šis balons jau ir saplīsis.)
anyway. grupā šādi tādi savākušies, daudzi vietējie, un pēdējiem, kas nāca, nebija kur sēdēt, HĀ-HĀ!
nākamā lekcija - praktisk filosofi (praktiskā filozofija, d'oh) un Kants, kas vēl arvien nav uzradies universitātes grāmatnīcas plauktos. mana mīļā, sažuvusī tantiņa un viņas sīksīkā balstiņa, un pastāvīgas bailes, lai viņa, dies' pasarg, neuzdod man nevienu jautājumu, vai neliek skaļi lasīt priekšā visu to marazmu. man pagaidām vārdu krājums šito nevelk. un kad pārējie atver muti un apstrīd pasniedzējas teikto, ka laime, pēc būtības, ir galvenais Kanta filozofijas kategoriskā imperatīva stūrakmenis, un ka uz šo maximu ir iespējams bāzēt filozofisko nostāju, tad es labāk krēslā pašļūcu pāris centimetrus zem galda.
tā kā man filozofija pārklājās ar 3. - visbesīgāko - priekšmetu, bet aiziet no tās tantiņas es vienkārši nevarēju, tad nu nācās nokavēt. un - guess what - neko nenokavēju! cik lielas acis man bija lekcijas sākumā, tik lielas viņas bija vēl arvien divas stundas vēlāk. esmu iebraukusi pilnīgās auzās ar mācību priekšmetu izvēli. esmu paņēmusi valodas struktūru, kas nozīmē morfoloģiju, sintaksi un gramatiku. norvēģiski. abās norvēģu valodās, tiem, kas to saprot - gan bokmål, gan nynorsk. 2 lekcijas nedēļā, katra pasniedzēja runā savādāk un izmanto atšķirīgus palīglīdzekļus. uz nākamreizi ir mājasdarbs, kur kaut kas ir jāzīmē. es gan īsti nevarēšu jums paskaidrot, kas tieši. bet tas ir saistīts ar kaut kā shematisku attēlojumu. pie tam, ierodoties un nevainīgi paziņojot, ka esmu no Latvijas, nācās izskaidrot krievu minoritātes stāvokli un attiecības ar latviešiem kopš 1991.gada 'revolūcijas'. šis uzdevums mani ļoti iepriecināja, stāvēt auditorijas priekšā (jo uzmanība man kā reizi te pietrūkst), kamēr visu acis pievērstas sarkstošam, norvēģiski kvekšķošam kustonim, kas tiek spīdzināts līdz pēdējai asins lāsei ar dziļi antropoloģiski un sociāli zinātniskiem jautājumiem par to, ko norvēģi uzskata par Latvijas vēsturi.
esmu konkrēti aplauzusies. ne tikai tādā ziņā, ka neko nesaprotu no vielas, ieskaitot to, kā es varētu dabūt ieskaitīts šajos priekšmetos, bet arī tāpēc, ka man ir pie kājas visas tās tēmas, one by one. ok, Kants būtu forši. bet pārējais - da nafig to visu. kaut kādu morfoloģiju.. un vēl norvēģu. viņi taču paši nezin, kuri vārdi jāraksta kopā, kuri atsevišķi! te enciklopēdijas varētu sastādīt ar viņu pieļautajām kļūdām žurnālos, radio, uz plakātiem, veikalu izkārtnēs. un vēl smieklīgāk ir tas, ka atrodas cilvēki, kas koriģē un pārraksta gramatikas likumus, pielāgojot tos mūsdienīgām prasībām. piemēram, vakar izlasīju 12 lpp. garu rakstu par to, ka viņi maina vārdšķiru sadalījumu! viņiem vairs nav skaitļa vārda! :D tas tagad skaitās pie īpašības vārdiem, bet kārtas skaitļa vārds - pie kaut kādiem citiem slima suņa murgiem, ko neesmu iegaumējusi. ā, un viņi ir izgudrojuši vēl vienu vārdšķiru! tā kā kopā sanāk 10 vārdšķiras. un tad seko 101 izmaiņa teikuma struktūras analīzē (ko es mazliet 'skipoju' lasot), but the question remains - who the fuck cares?! kā viņi taisās pārmācīt veselai nācijai gramatiku? būs vēl lielāks haoss nekā jau ir! lai gan teorijā pastāv napamatota cerība uz jauno paaudzi, sarūgtināšu, bet skolā (ja nu iet, tad) iet tāpēc, lai kaut kā nosistu tīneidžeru gadus, pirms izaug līdz vecumam, kad nav jāprasa atļauja, lai ietu uz tualeti. nevis lai iemācītos savstarpēji savienot teikuma locekļus ar bultiņām (ko mēs šodien pusotru stundu aizrautīgi darījām).

izejot no visa iepriekšminētā, sapratu, ka bez norskkurs (norvēģu valodas kursiem) neiztikt. jā, vispār pamanīju, ka man sasodīti labi padodas uzņemties atbildību, pateikt, ka es varu, esmu spēcīga, man viss ir tīrie ziediņi. un pēc tam mesties ar galvu sienā un brēkt spilvenā, ka es neko nevaru un es ienīstu savu dzīvi. bļin. šoreiz arī. vakarā jāiet informatīvo mītingu par norv.val nodarbībām un pēc tam jāraksta tests, kas noteiktu, kuram līmenim piederu - 1 vai 2. un, protams, ka to es varēju uzrakstīt ideāli. diktāts - max 4 kļūdas, jo (cik oriģināli) nezinu, vai campingvongner, fjellklatring, kanoepadling un sydferien raksta atsevišķi vai kopā, vai caur 'svītriņu'. un sacerējums par specifiskiem svētkiem arī afigenna labs. protams, ka būšu 'gudrīšu' grupā, jo man gribās un vajag uzņemties vēl kaut ko, ko nevaru izdarīt, un kas ir pēc iespējas sarežģītāks un nepiemērotāks. besī. vismaz atpakaļceļā iepazinos ar daudz maz inteliģentu puiku no asv, parunājāmies, izkratīju sirdi, ka man cilvēki nepatīk, viņš man pateica, ka lai i neceru šajā dieva pamestajā nostūrī palikt neievērota un katru dienu neuzskriet virsū kādam paziņam, un lai labāk atmetu ideju par klusu, vientuļu meditāciju jau laikus, pirms sākas 'vasaras sezona' un cilvēki sāk aktīvāk ārdīties un tusēt, kas nozīmē, ka iespējas izvairīties samazināsies proporcionāli temperatūras pieaugumam.

šito nedēļas nogali laižu prom. jaunieši no Juventes uzaicināja uz pasākumu, piesolīja mani aizvest, nolikt, pabarot, izguldīt, izklaidēt un aizvest atpakaļ. un es satikšu tagadējo brīvprātīgo - Mari, tik jauks meitēns. manis ieteiktā kandidatūra, starp citu :) prieks un acuraugs. arī Martinam derētu no manis atpūsties bišku. lai gan sadzīvojam labi. toleranti. uz varžacīm nekāpjam. pie tam es viņu ar savu kārtības un tīrības diktatūru esmu sabiedējusi tik tālu, ka viņš tiešām aiz sevis novāc :D

labi, jāiet čučēt.
baigā diena.

L'

Tas, ko jums cenšos aiznest

bet nezinu, vai ir vērts censties.
tikpat kā neitilpināšu savu sajūtu ne pāris minūšu garā video, ne 10x14cm bildē, ne pāris rindiņās.
bet man gribās.

tas, kas nav taisnība

sākām ar Maxi domāt, ka ziemeļblāzma ir pilnīgākais izdomājums, lai pievilinātu tūristus.
un ja nu tādas nav pie debesīm, būs man vismaz blogā! HA.

sižeta attīstība.

imigrācijas kantorī 10min laikā mani 2x uzrunāja cilvēki norvēģiski. starp visiem 50 rindā stāvošajiem es, acīmredzot, izskatos vistuvākā iezemiešu identitātei. man jau palika otro reizi kauns, pa visu gaiteni skaļi atvainojoties, ka nesapratu jautājumu. tāpēc, lai izvairītos no tamlīdzīgiem atgadījumiem, pagriezos pret sienu.
tomēr jauki. tieši to arī gribēju. saplūst ar masu.

mans mīļais Martins ir prom vīkendā. dirnu viena. kad viņš man pieklājīgi apjautājās, ko darīšu pa brīvdienām, es viņam paskaidroju, ka es ar savu sociālo tīkli nevaru izvēlēties, uz kuru pārtiju īsti iet, bet vispār labāk pati sarīkošu baļļuku šeit: būs tādas masas, ka nonesīs jumtu un pamatus nodedzinās. viņš pilnīgi nosarka un es atkal sāku sev iztēlē sist ar pannu pa galvu, ka nevaru savaldīt savu cinismu. njā, Maxi bija taisnība - pret tādu jūtīgu dvēseli tikai ar mīlestību un iecietību.

pēdējo dienu laikā kaut kas līdzīgs saulei ir parādījies pie horizonta. pirmās nedēļas pat tad, kad bija gaišs, bija tāda drūma, smacīga dūmaka arī tās pāris stundas pirms atkal uznāca piķa melna tumsa. bet vakar un šodien jau gandrīz vai gribās dzīvot! lai gan universitātē pie ēdnīcas mums ir 'saules istaba', kur ir tādas saules gaismu un siltumu izstarojošas lampas, kuras ir iesakāmas visiem apmaiņu studentiem, kā arī tiem, kuri never gulēt, vai kam nav enerģijas darboties. iegulies krēslā un iedomājies, ka esi Havajās. žēl vienīgi, ka nav nekāda servisa. :(( būtu forši, ja kāds vēl kokčiku pienestu, muguriņu iesmērētu un tā.. jocīgi, bet man šeit ir tik labi, ka tās lampas vajadzīgas kā zivij velosipēds.

vakar pa nakti izgāju pastaigā pa savu dāču. pusstundas vietā noblandījos stundas 2 un atklāju visu ko fascinējošu, piemēram, peldbaseinu! un daudz smuku, mūsdienīgu māju. jā, mūsdienīgu. sasodītie dumpinieki!!! galīgi nepieturas pie Nacionālajiem Nerakstītajiem Arhitektūras Normatīviem (NNAN), kas ir: mazas, gaumīgas, koka 2-stāvu mājiņas ar mazu zālāju un atbilstošiem gadalaika dekorējumiem. a šitie, saproties, izcelties izdomājuši! sabūvējuši daudz lielas, 3 un 4-stāvu villas arī ar tornīšiem, no koka un ne no koka, un pat tās, kas no koka apdarē lietojušas ne tikai tradicionāli horizontāli vai pat vertikāli saliktus dēlīšus, bet arī (saturieties!) slīpi! vāks! un daudzas tiešām modernas, ar bēšu/pelēku koka, metāla un stikla apdari, tādām lakoniski ieturētām formām, tiešām skaistas un omulīgas. nu, vismaz logus viņi vēl joprojām never ciet. un, ejot garām, var novērot visdažādākās ģimenes ainas. veci pāri pie vakariņu galda, bērni skatoties Disney Channel, māte, barojot bēbi, džeks, ievaskojot slēpes, jaunieši ar saviem laptopiem utt.

ā, un man ir pilnīgi grandiozais progress! pirmo reizi pareizi noteicu starp cilvēkiem homoseksuālu meiteni! HA! attiecībā uz sieviešu kārtas pārstāvēm man tas vienmēr ir bijis klupšanas akmens, un kad beidzot to par kādu uzzinu, tad man ir šoks un bla bla. bet šoreiz man kaut kā baigi nostrādāja novērotāja skillzi. vienā meiteņu vakarā sēdējām, dzērām tēju un sākām aprunāt kaut kādas meitenes no universitātes. un tā kā man nebija ne jausmas par kurām ir runa, sēdēju, klusēju un domāju. un man jau likās, ka ir baigi jokaini, ka meitenes sēž un runā par meitenēm, un vienkārši sāku pievērst uzmanību, kura visvairāk bīda šito topiku. plus vēl pievilku klāt pāris novērojumus, un secinājums skaidrs. un neizsakāms lepnums par sevi! :D haha
vot tā. sarunāju ar tām pašām beibēm iet uz baseinu. un biju sāmu pētniecības centrā, kur jau sapazinos ar cilvēku, kas man palīdzēs rakstīt kursa darbu par sāmu statusu mūsdienās un jau iedeva, ko lasīties. a es jau par to šite iepriekš nerakstīju, ne? aj. nu, labi.
un vēl es ļoti vēlos, lai man kāds labais rūķītis atsūta Kanta "Morāles metafiziku" - jebkādā valodā, jo šī grāmata šajā pilsētelē nav pieejama vai ir izķerta, pat neskatoties uz to, ka mums viņa ir vajadzīga visu semestri. laikam kopēs vai ko tur. tikai man vēl papildus Kanta filozofiskajām nostādnēm ir jāmācās filozofijas termini norvēģiski.

labi. jauku jums svētdienu!
Mīlu.

kur ir mani zilie riņķi?!?!

šorīt, ap 10.30 pieceļoties un nesteidzīgi dušojoties un lūkojoties spogulī, pamanīju, kaut kas katastrofāli trūkst. arī tonālais krēms sarūk neparasti lēnā tempā... :D nav ko smērēt ciet, bļin.

un jā, par vakardienu. pirmā lekcija, jo par pārējām man neviens nevarēja pateikt, kurā telpā viņas notiek. un tā nu es nodomāju, ka pašai vazāties pa 10h plašo universitātes teritoriju, meklējot pareizo māju un auditoriju, cerībā uzdurties pareizajai lekcijai, nav īsti jēgas. bet anyway. filozofija. norvēģiski. ņemsism Kantu. no visām iespējamām pusēm, aspektiem un rakursiem. kā vakarā noskaidroju, mūsu pasniedzēja saskaņā ar baumām ir vecākā visā universitāte. :) tik mazu cilvēciņu es vispār nebiju redzējusi, tāda sīciņa, sarāvusies čupiņa krēslā, un galds līdz acīm. un runā skaļumā, kas atbilstošs viņas ķermeņa apmēriem. turklāt tādā dialektā, kas, es pat nezinu, vai klasificējas kā dialekts. es tikai priecājos, ka viņa man neprasīja neko vairāk kā vienīgi mani sauc un iepriekšējo pieredzi saistībā ar filosofiju. bet es biju tik laipna, ka izskaidroju, ka esmu arī mācījusies norvēģu valodu, lai tantuks nesatraukājas pārāk daudz, ka es varētu neizsekot līdzi. jā. un tā nu 45min meditējām uz Kantu. ko neesmu vispār lasījusi, ja pa godīgam. bet lasīšu norvēģiski. un angliski, lai varētu kaut ko saprast. bet mani kursabiedri gan tādi labie.. :D kad pavēros pretī, pilnīgi salēcos... sēž Odiņš. HA. izspļauts. vidusskolas klasesbiedrs rūtainā kreklā, ar tādu lupatu ap kaklu (es iedomājos, ka tas tāds norvēģu apgreidojums), un ļoti (ne)vainīgu smaidu sejā, Irma teica, ka man nelaba aura, tāpēc es arī dabūju visādus gļukus savā dzīvē. bet blakus, savukārt, sēž Jamal, kas ar savu nodevīgo ādaskrāsu, melnajiem matiem un līko degunu ļoti nesmuki reprezentēja savus tautiešus un reāli nobesīja. bļāviens, nu ko var nākt uz filosofijas nodarbībām, ja visu laiku dīdāmies kā tāds bēbis, zīmējam kladē, atbildam uz jautājumu ar 'mmm' un skatāmies telefonā laiku, lai gan uz rokas ir masīvs pulkstenis ar 3 ciparnīcām. es varbūt nespēju izteikt, ko gribu, bet man vismaz ir, ko teikt. smieklīgi vispār. mēs neviens to tantuku īsti nesaprotam. un tiklīdz kāds kaut ko ņem laukā no somas vai sakustās, lai mainītu sēžampozu, ir tāāāāds troksnis, ka takntuks pazūd, un tu izlaid vienu vai vairākas frāzes, kas ir vitāli nepieciešamas, lai saprastu kontekstu. nu ok. šajā nedēļas nogalē Kantu mācos no galvas.


Un re, kas ceļo apkārt starp savējiem:

You know you have been in Norway too long when...


...you only buy your own drink at the bar even when you are with a group of people.

...you can't remember when to say "please" and "excuse me" so you don't.

...you always prepare to catch the closing door if following closely behind somebody.

...a stranger on the street smiles at you, you assume that:
a) he is drunk
b) insane
c) American
d) all of the above

...silence is fun.

...you use "Mmmm" as conversation filler.

...you actually believe that there is no such thing as bad weather, only bad clothing.

...you know Norway's results in the last three years in the "Melodi Grand Prix" (a.k.a. Eurovision Song Contest).

...it seems nice to spend a week in a small wooden cottage up in the mountains, with no running water and no electricity.

...you know at least five different words for describing different kinds of snow.

...you don't fall over when walking on ice.

...it no longer seems excessive to spend $100 on drinks one night.

...you know that "religious holiday" means "let's get pissed".

...you find yourself more interested in the alcohol content than in the name of the wine.

...you like to wrap your hotdog in a cold pancake.

...your wardrobe no longer has suits, but blue shirts and mustard coloured sportjackets.

...you don't look twice at businessmen in dark suits wearing sport socks.

...it feels natural to wear sport clothes and backpack everywhere, including the cinema, bowling alley, and church.

…you don’t question the habit of always making “matpakke” (sandwich in paper) wherever you go.

…you know the meaning of life has something to do with the word “koselig” (cosy).

…you vigorously defend whaling and enjoy consuming whale meat.

…you have two cars, a cabin and a boat.

…you think it's weird if a house isn't wooden.

…you associate Easter with cross-country skiing with family.

…you can see mountains and the ocean, no matter where you are.

…you would rather miss your flight than not have enough time to buy the duty free alcohol quota.

…you actually think that fishballs have taste.

…you barbecue when it’s raining.

...if there's a terrorist attack on the other side of the world, your first reaction is "oh my god, did any Norwegians get hurt?"

yepp. that's how we roll.

jauku dieniņu!

p.s. jā, Dārta, man nav fotoaparāta. ehh.
nāksies izmantot māsu iztēli.

kas man deva šovakar sirdsmieru.

"Es vēlos tevi lūgt, cik vien sirsnīgi spēju, esi pacietīgs, lai kas tavā sirdī palicis neatbildēts, centies mīlēt pašus jautājumus, kā aizslēgtas istabas, kā grāmatas, kas sarakstītas nepazīstamā valodā.
Nemeklē atbildes, kuras tev nav iespējams dot, jo tu nespētu ar tām dzīvot.
Bet galvenais ir visu izdzīvot.
Izdzīvo jautājumus vispirms.
Iespējams, pēc tam tu pamazām, to pat nemanot, nodzīvosi līdz tai dienai, kad saņemsi atbildi."

[Rainers Marija Rilke 1875-1926]